ceturtdiena, 2012. gada 22. marts

No visām cīņām visgrūtākā ir cīņa pašam ar sevi...

Sen neko neésmu bildusi par savu EVS projektu un ir pienàcis laiks pastàstit par savàm pàrdomàm. Tiesi tàdél sodien tapa otrais ieraksts, jo uznàca vélme, par to rakstit ! Tàtad, par manu projektu kopumà - braucu uz so projektu, jo véléjos izzinàt daudz jaunu lietu - kultùru, valodu, cilvékus un so darba veidu - veikt pàrmainas savà dzivé, bet pirms braucu uz sejieni véléjos, lai es projekta laikà  realizéju divus jautàjumus (man vél ir laiks -3 ménesi) :

Ko es vélos darit un sasniegt savà dzivé ? 
Ko es vélos mainit savà personibà ? 

Par to pirmo jautàjumu, tà isti vél neésmu sapratusi, ko vél vélos darit nàkotné, bet esmu izlémusi, ko es darisu turpmàkos dazus gadus, lidz secinàjums nonàks pats pie manis, jo esmu izlémusi ipasi uz to vairs neiespringt un dzivot mierigu dzivi, nemaitàjot savas smadzenes ar jautàjumiem - ko ? kur ? kà ? u.c.. Bet zinu tikai vienu, kad jau péc so 8 ménesu darba birojà, esmu no tà nogurusi un zinu, kad nesaistisu savu dzivi ar biroju, jàpiebilst, kad sis darbs man neskiet saistos. 

Par otro jautàjumu -  vai esmu savu personibu mainijusi, varu atbildét gan ar jà, gan ar né ! Noteikti esmu, jo dzivosana cità valsti cilveku viennozimigi maina, jo seviski, ja tas ir ilgàk par vienu vai diviem ménesiem, kà ari esmu mainijusi loti daudz uzskatu par cilvekiem, darbu un citàm lietàm. Bet varbùt sàdas lietas ir vieglàk pateikt cilvékiem no malas, kas tevi nav redzéjusi visu so laiku ! 

Vél viena lieta, kas man ir pielipusi, tas ir I don't care sindroms, vairàk tas attiecinàms uz darbu. Es vairs nebaidos klùdities, jo tas ir normali, ja cilvéks klùdàs, dzivoju, tà lai nerastu daudz rùpju sev, jo seit esmu, lai màcitos un gùtu pieredzi. 

Vél viens interesants novérojums par brivpràtigo darbu: ar brivu gribu pametu Latviju, lai stràdatu brivpràtigo darbu uz vienu gadu. Jau vien vàrds - brivpràtigais - apzimé, gandriz tàdu, kà nabadzibas slieksni, lai galvenais tev ir kur pagulét un véders pilns. Bet briziem man ir sajùta, kad dzivoju labàk nekà dazs labs students, kas sanem stipendiju (kuras apmérs ir apméram 500euro ménesi ). Man tiek nomaksàta dzives vieta, ar ésanas naudu man paliek pàri pàrém, jo nevaru tik daudz noest, tikai ceki ir jànes uz darbu un lidz ar to es cekus iegùstu no draugiem, tàdà veidà palielinot savu kabatas naudu vai ari pérku, tàs preces, kas neskaitàs partika, pieméram,  kosmétika, higénas preces un tirisanas lidzekli, plus vél kabatas nauda tiek nodrosinàta, tramvaja kartina ( varu izbraukàt visu pilsétu - krustu skérsu un ar jebkuru autobusu, vai to pasu tramavaju, braukàt vairàkas reizes no punkta a uz punktu b) un ari tika iegàdata vilciena atlaizu karte. Protams, neko jau ipasi ietaupit nevar dzivojot pilsétà, jo gribàs tur aiziet vai shur, ari pacelot, kas sanàk kreitni vien dàrgi. Respektivi, daléji  apmaksàts darbs, ne no organizàcijas puses, bet gan Eiropas Savienibas puses, ar mérki, pieredzes apmainà abàm to darbojosàm pusém.  

Par darbu: pédéjo ménesi ir jau krietni labàk, jo esmu izcinijusi pàris dienas, kad varu doties àrpus biroja un lidz ar to aprili, esmu jau ieguvusi vairàk iespéju, ko darit, tiesa tas ir àrpus pilsétas, bet man patik, sis nemitigàs pàrmainas ! Un man patik stràdàt ar bérniniem, vismaz sàdà veidà :)

Visàdà zinà, pieverot acis uz darbu, seit esmu pavadijusi lieliskus 8 menesus un ceru pavadit 3 nàkamos tikpat lieliski. Un man ir liels prieks, kad esmu savà projektà vienigà, jo tagad es zinu, kad ari viena varu pàrvarét loti daudz !!!! 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru